Draugi un draudziņi. Friends and buddies :)

Laiciņš jau pagājis krietns kopš mans Erasmus ir beidzies. Tomēr atmiņas un emocijas vēl sēž iekšā, ko gribētu publicēt šajā pēdējā, Erasmus dzīves posmu noslēdzošajā rakstā. (jā, jā, biju slinka rakstītāja un tagad attaisnojos :D) Lai šis blogs kalpo kā atmiņu grāmata no Gentes. Iespējams, skaistākās pilsētas zemes virsū.

Bet tam visam ir lielisks izskaidrojums: man gāja forši un iet forši!

Janvāris, kopš atgriešanās no Latvijas apciemošanas paskrēja NE-MA-NOT! Viss sakāsa ar eksāmeniem un pa lielam – beidzās ar eksāmeniem. Tie sakārtojās pa datumiem:

16.janvāris – Seminārs sociālajā demogrāfijā

20.janvāris – Medicīniskā antropoloģija

24.janvāris – Migrācija un Integrācija

26.janvāris – Mašrekas politiskās problēmas

3.februāris – ES ārējā un drošības politika

Kam pa vidu mijās dažnedažādas atvadīšanās ballītes – gan no Gentes, gan no Erasmus draugiem – daži devās mājās jau pirms manis, un tad atvadījos es.

Tā kā esmu bijusi gan Erasmus praksē, gan studijās, tad Erasmus ir programma, ko otrreiz dzīvē vairs nevaru izmantot – tādi noteikumi – un tas nozīmē, ka ja TU vēl neesi bijis Erasmusā, tad sāc studēt un piesakies, jo iespēja ir jāizmanto.

Ko man kopumā tas viss ir devis: varētu mēģināt veidot tādu tradicionālo „7 atzīšanos” sarakstu, lai pati spētu pārslēgt domu veicīgāk no vienas nostaļģiju raisošās domas pie citas:

1. Esmu iemācījusies ne tikai dzīvot kojās, bet dzīvot prom no mājām, bet justies kā mājās – rūpēties par visu, lai šī sajūta nepazūd.

2. Gatavot ēst vienam cilvēkam (sev) katru dienu nebūt nav interesanti, forši vai kā citādi aizraujoši, taču tad ir iespēja padalīties, bet ja ir sanācis ‘krahs virtuvē’, tad to ir iespējams noslēpt, kamēr rūcošā vēdera skaņa nesāk griezt ausīs kaimiņam aiz sienas.

3. Rietumeiropa ir forša. Latvija ir forša. Es to saku šoreiz par ģeogrāfisko novietojumu. Vispār viss ir forši. Jo ceļot var no abiem punktiem diezgan ērti, nokļūt gala punktos tūkstošiem kilometru attālumā vienas dienas laikā. Un Latvijā pat ērtāk, jo te nevar uzrasties ģenerālstreiks, kas nobloķē mobilitāti visas valsts ietvaros. Man nesanāca, bet citiem gan – ka nestrādā pat lidostas, nekursē vilcieni, autobusi... valodu neviens nesaprot un ārzemju studenti ir iesprostoti Beļģijā vienu dienu pirms Ziemassvētkiem un tādu jūs esiet daudz.. Briesmīgi. Bet man izdevās sasniegt to, ko iemācījos no savas kļūdas Erasmus praksē – šoreiz izdevās ceļot.. un daudz!

4. Augstākās izglītības telpa ir vienota visā Eiropā – akadēmiskās prasības, lekciju plānojums, studiju process kā tāds ir tik līdzīgs Vidzemes Augstskolai, ka mana pārliecība par ViA augsto līmeni arvien pastiprinās un pastiprinās.

5. Lekciju saturs, studentu uztvert spēja, aktivitāte lekcijas laikā, dialogs.. tas viss ir atkarīgs no pasniedzēja. Patiešām pasniedzējiem ir iespēja vai nu kursu padarīt interesantu, ka pat man patīk medicīniskā antropoloģija un 3.pasaules valstu problēmas, vai arī kursu nogalināt, jo nu man uznāk tirpiņas no visa, kas saistīts ar ES institūciju iekšējo darbību.

6. Visi ķīnieši neizskatās vienādi. Viņus varētu sadalīt pēc izskata kādās 6 grupās, kurās katras grupas dalībnieki.. miniet trīs reizes.. IZSKATĀS VIENĀDI.

7. Un man izdevās sasniegt vēl vienu mērķi – sapazīties ne tikai ar Erasmusniekiem, bet arī ar bariņu vietējo – kas noteikti iedeva bonusa punktus visam šim pusgadam, jo uzzināju daudz jauna, iepazinu sassssssodīti foršas personības un pārliecinājos, ka pasaulē mīt arī labi cilvēki :)

Gente vēl ir savā vietā

Trīs nedēļu gara ciemošanās Latvijā paskrēja nemanot. Pirmkārt, ir jocīgi formulēt, ka ciemojos mājās, bet tā tas sanāca - turklāt - radās sajūta, ka jebkur Latvijā bija kā ciemoties mājās. Runāt tikai savā valodā, redzēt Latvijas produkciju veikalos un satikt visus mīļos un foršos. Sākot ar pārrašanos, turpinot ar visiem svētkiem un galu galā apciemojot Valmieru - eh, skaista pilsēta un skaisti cilvēki tur darbojas.

Tāpēc - publisks apskāviens un paldies katram, kas šīs dienas darīja burvīgas :)

Atgriešanās Gentē nu ir tagadne. Izmainījies nav nekas daudz - tikai nepierasti, ka nav jāiet uz lekcijām, bet visu laiku jāmācās eksāmeniem patstāvīgi. Taču paralēli gribas iet uz kāpšanu, satikt pārējos sen neredzētos šejienes draugus un paziņas, vienīgi izlavierēt no mājas palicis grūtāk, jo manai ielai rauj nost asfaltu un apakšā esošo bruģi - aiz loga skan traktori un cita smagā tehnika, kas to visu dara. Sajūta kā Latvijā - jo mana Erasmus sākumā uzlēja jaunu asfaltu, pēc tam plēsa dažviet nost, lai nomainītu ūdens trubas, tad atkal uzlēja atpakaļ un šobrīd plēš nost pavisam. 

Turklāt - jocīgi ir būt kājāmgājējai Gentē - jābūt 100x uzmanīgākai uz ceļa, nekā ar velo, jo gājējus te neviens nepamana īpaši.. ejot uz veikalu sanāk šķērsot 3 joslu ceļu, kas ir kā ieskrējiena daļa uz lielo bāni - tur uz tās gājēju pārejas ne reizi vien esmu bijusi gandrīz notriekta - 2 joslās mašīnas piebremzē (nevis apstājas), trešajā ne čiku nereaģē. Šausmīgi diezgan.

Toties laiciņš gan te silts un jauks - ap +8 + 13 *C... man jau patīk. Laikam jālaiž dabā. Jo kaut kā tā galva no eksāmeniem jāvēdina.

"Pēdējā..."

... tā var nosaukt šodienu - bija man pēdējā lekcija, uz kuru profesors bija atnesis vīnu un alu, savukārt mums, studentiem, bija katram jānes kas savai valstij tradicionāls. Es atnesu jau no manis tik ļoti visiem iemīļoto šokolādes kūku - ar atrunu, ka tā tipiska Latvijai, jo mēs svinam vārda dienas - un ēdam kūkas 2x gadā biežāk jubileju dēļ. Spēlējām viktorīnu, sadalīti miksētās komandās pa 2 erasmusniekiem un 3 vietējiem katrā, un mūsu komanda uzvarēja. he, he - tā tāda jauka sajūtiņa uz beigu galu kursam.

Tāpat arī šodien nodevu vienu briesmīgu rakstāmo darbu, kuram gala termiņš būtu gan tikai vēl nākošnedēļ, taču, ejot pie profesora uz ofisu, vismaz tiku atpakaļ pie sava pazaudētā flešiņa, kurā vienīgajā man ir saglabāts kas nu ļooooti vērtīgs - forša filma :D

Arī kāpšanā beidzot esmu iekāpusi nākošajā grūtības līmenī - jau 3 dzeltenās trases, no tām viena - negatīvs - izkāptas. Prieciņš pašai pamatīgs.

Tāpat arī esmu līdz ar šodienu vairs ne cilvēks, kuram uz ceļa viss vienalga, jo neesmu vairs ar velo. Atdevu nomā. Pārtraucu, iespējams, skaistākās Erasmus attiecības, kādas man ir šeit bijušas.

Šovakar jādodas paslidot kopā ar citiem Erasmusniekiem, un jāsteidz baudīt pēdējās dienas iekš 2011tā Gentē.

Biļete uz mājām jau izprintēta, atliek vien pirmdien nonākt lidostā, bet pirms tam - izbaudīt nedēļas nogali divu itāļu pavadībā, jo viņi jau ir ceļā uz Genti.

He - viss liecina, ka mājās braukšana tuvojas. nē, JAU IR KLĀT.

Pēc 10 dienām uz mājām

Tāda neliela iekšējā laika atskaitīte sākusies. Pavisam maz palicis, līdz Ziemassvētku brīvdienām mājās. 19.decembrī ieradīšos, lai ar jums visiem kopā nosvinētu šī gada beigas un uzkrātu enerģiju jaunajam gadam: eksāmenu grafiks pa lielam man ir zināms, eksāmenu lapas, kur profesors ieliks atzīmi - arī jau savāktas. Palikuši vēl vairāki darbi, ko nodot:

- Raksta analīze, kura ir teju pabeigta

- Eseja, kura jau ir noprezentēta, taču rakstiski vēl jāpiestrādā mazliet

- Grupas darba pētījums

- Un paši eksāmeni, no kuriem:

     - prezentācija uz 10 minūtēm par tēmu "Will Western societies succeed in integration?";

     - rakstisks eksāmens;

     - mutisks eksāmens;

     - rakstisks un mutisks eksāmens vienā priekšmetā vienlaicīgi;

     - ja būs labs grupas darba pētījums, tad viena eksāmena nebūs, ja ne - tad mutiski atbildēsim uz jautājumiem.

Kas vēl paspējis notikt pa šo laiku: 

Gentē bija muzeju nakts - gluži kā Latvijā - atvērti muzeji (šoreiz 9), uz kuriem laika posmā no 18:00-1:00 varēja doties katrs interesents. Es, Juliane un Sergio pabijām 4 no tiem: Coca Cola un laimetīgās mākslas muzejā, Sadzīves muzejā, Dabas muzejā, un Abbejā, kas bija jocīgākais no muzejiem - telpas lielas un plašas, bet mantu tur nav - dažviet stāv cilvēki un kaut ko dara - dala cukurvati, gatavo alkoholu, tējo (tur gan bija lielāka performance), spēlē flautu vai iespēja pasēdēt uz pufiem un paklausīties radio, vai arī istaba, kurā kāds transvestīts diezgan neveiksmīgi tēloja Selīnas Dionas popielu. Taču laikmetīgās mākslas muzejs bija tik interesants, ka sajutāmies gluži kā IKEA - prastu trauku veikalā. Tikai atkal atšķirība, ka šeit vitrīnās trauki savietoti pa dažiem, bet nekā diži baudām tik un tā. Bija tik jautri, ka derībās ar Sergio vinnēju, jo uzmetu muzejā kūleni. Taču pārējie divi muzeji man patika. Kā jau muzeju naktī - pa starpu bija arī dažādi uzdevumi: dzīvā twītošana, kad uzraksti ziņu un piesien pie balona un palaid pasaulē. Vai muzejā Tev jāsameklē atbildes uz dažādiem jautājumiem un uzzīmē neiedomājamu radību - uzzīmēju Sergio un tiku pie viena mākslinieka vizītkartes. 

Vēl pabijām bārā, kur var spēlēt visādas spēles - tāds jauks iestādījums - vienīgi biljardā zaudēju, un tagad par to cepšu pankūkas. Ups

Kā jau kārtīgi Erasmus studenti, saorganizējāmies un paspējām paciemoties alus darītavā "Delirium Tremens" - Beļģijā un apkārtnē ļoti populārs alus, kam simbols ir rozā zilonītis. Hi, nu man jau patika. Pagaršojām dažādus alus, apskatījām tapšanas procesu un pakaitinājām gidu ar dažādiem jautājumiem. Kārtējais jautrais pasākums.

Pārējā laikā esmu iekāpusi akadēmiskā zīmē - diena ar nakti apgrieztas kājām gaisā, mācības un studēšana. Erasmus mīts, ka šajā dzīves posmā viena atpūta vien ir, ir tikai MĪTS. 

Vienīgā ziemīga paskata izpausme, kas man šeit bijusi - krusa. Pārējā laikā apstākļi, ko es sauktu par rudeni - lietus kombinējas ar stipru vēju (kurš mani nopūta no velo gandrīz - lika pamainīt trajektoriju par kādu metru vismaz) un saulainām dienas gaišajām daļām.

Priekā, draugi ^^

Pirmā Advente

Tosts: par cilvēkiem. Par viņiem, tieši viņiem un nevienu citu, jo tikai viņiem piemīt fantastiska īpašība: cilvēcība. Ne visiem, bet tosts par tiem, kam ir.

Mazliet akadēmiski pacepšos

Iknedēļas trešdienu tikšanās ar grupiņu, ar kuru izstrādājam pētījumu ar tēmu "Islāma ģimeņu modelis: vesternizācijas vs. modernizācijas procesā", gan man rada tiešu "cepienu". Esmu laimīga, ka mācos Vidzemes Augstskolā, ka man ir skaidra akadēmiskā ētika un skaidra nojausma, kā uzrakstīt akadēmisku darbu.

1) es zinu, ka wikipedia nav avots, uz ko balstīties;

2) es zinu, ka ar trīs rakstu izlasīšanu un izkonspektēšanu nebūt nav pietiekami, lai atainotu atbildi uz jautājumu - jo jālasa ir daudz vairāk, nekā pēc tam atsaucēs parādīsies, lai saprastu, kas ir svarīgi un kas ne;

3) es zinu, ka rindkopu copy-paste no citu autoru darbiem nebūt nav veids, kā uztaisīt "savu" darbu;

4) es māku likt atsauces;

5) es māku skaidri pateikt, vai darbs ir kvalitatīvs vai tomēr ne. Un es nebaidos to darīt skaļi, parakstoties ar savu vārdu un uzvārdu.

6) es izmantoju konsultācijas, lai konsultētos, nevis lai mātu ar galvu un pēc tam izejot no profesora kabineta muļķīgi smaidītu - "no viņa taču neko nevarēja saprast" vai "viņš neko nepateica" - (Vai Tu maz uzdevi jautājumu, kas Tevi interesēja? [gribas iekliegt sejā])

Un kas ir ļaunākais #1: darbu izstrādājam trīs cilvēki grupā, un tiklīdz ko minu tiem pārējiem diviem, viņi metas viens otru aizstāvēt, ka ir taču labi un viss kārtībā. Un nav neviena raksta, kurš spētu tik labi pateikt, kā Wikipedia.

Ļaunākais #2: arī tos pašus dažus rakstus kad viņi lasa, viņi nesaprot, kas ir svarīgi un kas ne. Viņiem tāds šķiet viss. Un tad tik seko copy-paste un brīnums - re, pie trīs rakstiem jau 20 lappušu svarīgas informācijas apjoms sasniegts.

Āāāāā

..un šis nebūt nav viss, ko man gribētos pateikt.

Plusi un plusiņi. Luskemburgas pārdomas.

Rietumeiropai ir daudz, daudz plusu. Šoreiz runāšu tikai par tiem. Taču, ne visi šie plusi realizējas.. kā plusi. Pirmkārt - ne tikai mati šajā galā (pēc daudzu no Latvijas cēlušos iemītnieku novērojumiem) aug ātrāk, bet arī notikumi pavēršas straujāk. 

Beļģija ir ideāls ceļošanas izejas punkts - visupirms, lai satiktu cilvēkus, un tad - lai aplūkotu pilsētas, valstis un vietas. Jau neskaitāmi latvieši satikti un ciemiņi uzņemti, taču solās vēl. Eh, Gente, Gente.

Pēdējā nedēļas nogale tika pavadīta pavisam patriotiskās noskaņās. Latvijai dzimšanas diena taču bija. Patriotisms visvairāk sarosās manī tomēr laikos, kad neesmu Latvijā.. taču ar katru gadu arvien spēcīgāk.. un nu jau jūtu, ka arī Latvijā esot, gribas arvien latviskāk un latviskāk. Varbūt vecums. Varbūt vienkārši vēlas nakts/agra rīta pārdomas. Taču sarkan-balt-sarkanā lentīte ap manu labo roku ir jau sen. Ne tikai ar visu ik pa laikam pazušanu no Latvijas, bet arī mājās.

Un kontam pievienojies arī ir uzmests kūlenis Luksemburgā.
Pilsēta. hmm. lai cik traki tas nebūtu - man tiešām nav ko teikt. Pilsēta - tieši šis vārds raksturo turieni. Viss ir attīstīts, sakopts, uzbūvēts. Betons, stikli un metāls. Lai gan pilsētas vecpilsētas daļa ir tādā kā gravā starp kalniem, arī tad burvību nobojā fakts, ka lejā un augšā tikām nevis ar simtspakāpienu kāpņu palīdzību un kunkstēšanu, bet ar liftu. Burvība, kas mani uzrunāja, bija akustika pilsētā - dažādas nojumes, kur skaņa pārvērtās lieliskā atbalsī. Tā laikam notiek, ja laiku pavada kopā ar dziedošiem cilvēkiem - lieliska skaņa nāk bonusā. Vai atgriezties tur - nezinu gan. Cilvēku ielās nemaz, visi brauc ar mašīnām.. pārsvarā vienatnē - tāda atsvešinātības sajūta. Nakšņoju latviešu ģimenē - un no kā jau vietējo iedzīvotāju stāstiem, mans iespaids nemainījās. Kas tieši vēl vairāk pastiprinājās, kad naktī devāmies izvest suņus pastaigāties pa miljonos vērtējamo savrupmāju rajonu.
Šeit vēlreiz pārliecinājos - viss vienmēr ir cilvēkos, par cilvēkiem un ar cilvēkiem. Nekāda manta, pat par šiku atzīta, nav ne salīdzināma ar vienkāršu smaidu no cilvēka.

Luksemburgas pārdomas.