Rietumeiropai ir daudz, daudz plusu. Šoreiz runāšu tikai par tiem. Taču, ne visi šie plusi realizējas.. kā plusi. Pirmkārt - ne tikai mati šajā galā (pēc daudzu no Latvijas cēlušos iemītnieku novērojumiem) aug ātrāk, bet arī notikumi pavēršas straujāk.
Beļģija ir ideāls ceļošanas izejas punkts - visupirms, lai satiktu cilvēkus, un tad - lai aplūkotu pilsētas, valstis un vietas. Jau neskaitāmi latvieši satikti un ciemiņi uzņemti, taču solās vēl. Eh, Gente, Gente.
Pēdējā nedēļas nogale tika pavadīta pavisam patriotiskās noskaņās. Latvijai dzimšanas diena taču bija. Patriotisms visvairāk sarosās manī tomēr laikos, kad neesmu Latvijā.. taču ar katru gadu arvien spēcīgāk.. un nu jau jūtu, ka arī Latvijā esot, gribas arvien latviskāk un latviskāk. Varbūt vecums. Varbūt vienkārši vēlas nakts/agra rīta pārdomas. Taču sarkan-balt-sarkanā lentīte ap manu labo roku ir jau sen. Ne tikai ar visu ik pa laikam pazušanu no Latvijas, bet arī mājās.
Un kontam pievienojies arī ir uzmests kūlenis Luksemburgā.
Pilsēta. hmm. lai cik traki tas nebūtu - man tiešām nav ko teikt. Pilsēta - tieši šis vārds raksturo turieni. Viss ir attīstīts, sakopts, uzbūvēts. Betons, stikli un metāls. Lai gan pilsētas vecpilsētas daļa ir tādā kā gravā starp kalniem, arī tad burvību nobojā fakts, ka lejā un augšā tikām nevis ar simtspakāpienu kāpņu palīdzību un kunkstēšanu, bet ar liftu. Burvība, kas mani uzrunāja, bija akustika pilsētā - dažādas nojumes, kur skaņa pārvērtās lieliskā atbalsī. Tā laikam notiek, ja laiku pavada kopā ar dziedošiem cilvēkiem - lieliska skaņa nāk bonusā. Vai atgriezties tur - nezinu gan. Cilvēku ielās nemaz, visi brauc ar mašīnām.. pārsvarā vienatnē - tāda atsvešinātības sajūta. Nakšņoju latviešu ģimenē - un no kā jau vietējo iedzīvotāju stāstiem, mans iespaids nemainījās. Kas tieši vēl vairāk pastiprinājās, kad naktī devāmies izvest suņus pastaigāties pa miljonos vērtējamo savrupmāju rajonu.
Šeit vēlreiz pārliecinājos - viss vienmēr ir cilvēkos, par cilvēkiem un ar cilvēkiem. Nekāda manta, pat par šiku atzīta, nav ne salīdzināma ar vienkāršu smaidu no cilvēka.
Luksemburgas pārdomas.
Pēdējā nedēļas nogale tika pavadīta pavisam patriotiskās noskaņās. Latvijai dzimšanas diena taču bija. Patriotisms visvairāk sarosās manī tomēr laikos, kad neesmu Latvijā.. taču ar katru gadu arvien spēcīgāk.. un nu jau jūtu, ka arī Latvijā esot, gribas arvien latviskāk un latviskāk. Varbūt vecums. Varbūt vienkārši vēlas nakts/agra rīta pārdomas. Taču sarkan-balt-sarkanā lentīte ap manu labo roku ir jau sen. Ne tikai ar visu ik pa laikam pazušanu no Latvijas, bet arī mājās.
Un kontam pievienojies arī ir uzmests kūlenis Luksemburgā.
Pilsēta. hmm. lai cik traki tas nebūtu - man tiešām nav ko teikt. Pilsēta - tieši šis vārds raksturo turieni. Viss ir attīstīts, sakopts, uzbūvēts. Betons, stikli un metāls. Lai gan pilsētas vecpilsētas daļa ir tādā kā gravā starp kalniem, arī tad burvību nobojā fakts, ka lejā un augšā tikām nevis ar simtspakāpienu kāpņu palīdzību un kunkstēšanu, bet ar liftu. Burvība, kas mani uzrunāja, bija akustika pilsētā - dažādas nojumes, kur skaņa pārvērtās lieliskā atbalsī. Tā laikam notiek, ja laiku pavada kopā ar dziedošiem cilvēkiem - lieliska skaņa nāk bonusā. Vai atgriezties tur - nezinu gan. Cilvēku ielās nemaz, visi brauc ar mašīnām.. pārsvarā vienatnē - tāda atsvešinātības sajūta. Nakšņoju latviešu ģimenē - un no kā jau vietējo iedzīvotāju stāstiem, mans iespaids nemainījās. Kas tieši vēl vairāk pastiprinājās, kad naktī devāmies izvest suņus pastaigāties pa miljonos vērtējamo savrupmāju rajonu.
Šeit vēlreiz pārliecinājos - viss vienmēr ir cilvēkos, par cilvēkiem un ar cilvēkiem. Nekāda manta, pat par šiku atzīta, nav ne salīdzināma ar vienkāršu smaidu no cilvēka.
Luksemburgas pārdomas.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru