Laiciņš jau pagājis krietns kopš mans Erasmus ir beidzies. Tomēr atmiņas un emocijas vēl sēž iekšā, ko gribētu publicēt šajā pēdējā, Erasmus dzīves posmu noslēdzošajā rakstā. (jā, jā, biju slinka rakstītāja un tagad attaisnojos :D) Lai šis blogs kalpo kā atmiņu grāmata no Gentes. Iespējams, skaistākās pilsētas zemes virsū.
Bet tam visam ir lielisks izskaidrojums: man gāja forši un iet forši!
Janvāris, kopš atgriešanās no Latvijas apciemošanas paskrēja NE-MA-NOT! Viss sakāsa ar eksāmeniem un pa lielam – beidzās ar eksāmeniem. Tie sakārtojās pa datumiem:
16.janvāris – Seminārs sociālajā demogrāfijā
20.janvāris – Medicīniskā antropoloģija
24.janvāris – Migrācija un Integrācija
26.janvāris – Mašrekas politiskās problēmas
3.februāris – ES ārējā un drošības politika
Kam pa vidu mijās dažnedažādas atvadīšanās ballītes – gan no Gentes, gan no Erasmus draugiem – daži devās mājās jau pirms manis, un tad atvadījos es.
Tā kā esmu bijusi gan Erasmus praksē, gan studijās, tad Erasmus ir programma, ko otrreiz dzīvē vairs nevaru izmantot – tādi noteikumi – un tas nozīmē, ka ja TU vēl neesi bijis Erasmusā, tad sāc studēt un piesakies, jo iespēja ir jāizmanto.
Ko man kopumā tas viss ir devis: varētu mēģināt veidot tādu tradicionālo „7 atzīšanos” sarakstu, lai pati spētu pārslēgt domu veicīgāk no vienas nostaļģiju raisošās domas pie citas:
1. Esmu iemācījusies ne tikai dzīvot kojās, bet dzīvot prom no mājām, bet justies kā mājās – rūpēties par visu, lai šī sajūta nepazūd.
2. Gatavot ēst vienam cilvēkam (sev) katru dienu nebūt nav interesanti, forši vai kā citādi aizraujoši, taču tad ir iespēja padalīties, bet ja ir sanācis ‘krahs virtuvē’, tad to ir iespējams noslēpt, kamēr rūcošā vēdera skaņa nesāk griezt ausīs kaimiņam aiz sienas.
3. Rietumeiropa ir forša. Latvija ir forša. Es to saku šoreiz par ģeogrāfisko novietojumu. Vispār viss ir forši. Jo ceļot var no abiem punktiem diezgan ērti, nokļūt gala punktos tūkstošiem kilometru attālumā vienas dienas laikā. Un Latvijā pat ērtāk, jo te nevar uzrasties ģenerālstreiks, kas nobloķē mobilitāti visas valsts ietvaros. Man nesanāca, bet citiem gan – ka nestrādā pat lidostas, nekursē vilcieni, autobusi... valodu neviens nesaprot un ārzemju studenti ir iesprostoti Beļģijā vienu dienu pirms Ziemassvētkiem un tādu jūs esiet daudz.. Briesmīgi. Bet man izdevās sasniegt to, ko iemācījos no savas kļūdas Erasmus praksē – šoreiz izdevās ceļot.. un daudz!
4. Augstākās izglītības telpa ir vienota visā Eiropā – akadēmiskās prasības, lekciju plānojums, studiju process kā tāds ir tik līdzīgs Vidzemes Augstskolai, ka mana pārliecība par ViA augsto līmeni arvien pastiprinās un pastiprinās.
5. Lekciju saturs, studentu uztvert spēja, aktivitāte lekcijas laikā, dialogs.. tas viss ir atkarīgs no pasniedzēja. Patiešām pasniedzējiem ir iespēja vai nu kursu padarīt interesantu, ka pat man patīk medicīniskā antropoloģija un 3.pasaules valstu problēmas, vai arī kursu nogalināt, jo nu man uznāk tirpiņas no visa, kas saistīts ar ES institūciju iekšējo darbību.
6. Visi ķīnieši neizskatās vienādi. Viņus varētu sadalīt pēc izskata kādās 6 grupās, kurās katras grupas dalībnieki.. miniet trīs reizes.. IZSKATĀS VIENĀDI.
7. Un man izdevās sasniegt vēl vienu mērķi – sapazīties ne tikai ar Erasmusniekiem, bet arī ar bariņu vietējo – kas noteikti iedeva bonusa punktus visam šim pusgadam, jo uzzināju daudz jauna, iepazinu sassssssodīti foršas personības un pārliecinājos, ka pasaulē mīt arī labi cilvēki :)
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru