Iknedēļas trešdienu tikšanās ar grupiņu, ar kuru izstrādājam pētījumu ar tēmu "Islāma ģimeņu modelis: vesternizācijas vs. modernizācijas procesā", gan man rada tiešu "cepienu". Esmu laimīga, ka mācos Vidzemes Augstskolā, ka man ir skaidra akadēmiskā ētika un skaidra nojausma, kā uzrakstīt akadēmisku darbu.
1) es zinu, ka wikipedia nav avots, uz ko balstīties;
2) es zinu, ka ar trīs rakstu izlasīšanu un izkonspektēšanu nebūt nav pietiekami, lai atainotu atbildi uz jautājumu - jo jālasa ir daudz vairāk, nekā pēc tam atsaucēs parādīsies, lai saprastu, kas ir svarīgi un kas ne;
3) es zinu, ka rindkopu copy-paste no citu autoru darbiem nebūt nav veids, kā uztaisīt "savu" darbu;
4) es māku likt atsauces;
5) es māku skaidri pateikt, vai darbs ir kvalitatīvs vai tomēr ne. Un es nebaidos to darīt skaļi, parakstoties ar savu vārdu un uzvārdu.
6) es izmantoju konsultācijas, lai konsultētos, nevis lai mātu ar galvu un pēc tam izejot no profesora kabineta muļķīgi smaidītu - "no viņa taču neko nevarēja saprast" vai "viņš neko nepateica" - (Vai Tu maz uzdevi jautājumu, kas Tevi interesēja? [gribas iekliegt sejā])
Un kas ir ļaunākais #1: darbu izstrādājam trīs cilvēki grupā, un tiklīdz ko minu tiem pārējiem diviem, viņi metas viens otru aizstāvēt, ka ir taču labi un viss kārtībā. Un nav neviena raksta, kurš spētu tik labi pateikt, kā Wikipedia.
Ļaunākais #2: arī tos pašus dažus rakstus kad viņi lasa, viņi nesaprot, kas ir svarīgi un kas ne. Viņiem tāds šķiet viss. Un tad tik seko copy-paste un brīnums - re, pie trīs rakstiem jau 20 lappušu svarīgas informācijas apjoms sasniegts.
Āāāāā
..un šis nebūt nav viss, ko man gribētos pateikt.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru