Tas ir sācies

Erasmus laikam var skaidrot kā dzīves posmu, kurā laiks skrien nemanot, un manas atbildes uz jūsu vēstulēm gaidīt sanāk ilgi, jo brīži vienkārši iesūcas.. nezinu kur. 

Taču - par spīti visam, mācību gads ir sācies un no ballēšanās ir jāmetas iekšā lekciju kursos. Teju vai uz katru lekciju izlasāms kāds pētījums, teorijas gabals un jāsagatavojas.. ViA studenti zina, kā tas ir.. jo te līmenis, šķiet, ir tāds pats kā ViA. Ar vienīgo atšķirību, ka tas vairs nav bakalaura programmas līmenis, bet maģistra, jo tieši maģistra programmu kursus šeit mācos.

Tie, kam interesē, var palasīt nosaukumus un pašausmināties vai mēģināt noskaust: 

- no socioloģijas maģistrantūras programmas:
      *Seminārs sociālajā demogrāfijā (šī ietvaros grupās pa trim jāveic pētījums ar statistisko analīzi uz 30 lpp, manas grupas tēma: "Ģimenes modelis islāmticīgo kultūrā";
      *Medicīniskā antropoloģija - Āfrika un diaspora;
      *Migrācija un integrācija;
- no Eiropas Savienības studiju maģistratūras programmas:
      * Eiropas kopējā ārzemju un drošības politika;
- no vispārējā Politikas un sociālo zinātņu fakultātes maģistratūras kurss:
      * Mašrekas politiskās problēmas (te laikam jāpaskaidro, ka par Mašreku sauc arābu valodā runājošās dažas valstis: Irāka, Kuveita, Sudāna, Ēģipte, Arābu Pensilvānija) (taču vadoties pēc pēdējiem notikumiem, koncentrēsimies uz Ēģipti un Palestīnas jautājumiem).
lekcijas savietojušās 3 dienās: pirmdienās, trešdienās un ceturtdienās.

Lai cik interesanti nebūtu, visi mani pasniedzēji ir vīrieši un salīdzinoši gados jauni, ja ņem vērā, ka lielākā daļa ir ar doktora grādiem un dažs labs paspējis padzīvot Āfrikas ciltī 2 gadus, lai saprastu, kā ir iejusties citā kultūrā. Pieredze, no viņiem ko smelties, ir neiedomājama. Patīk klausīties lekcijas. 

Nedēļas nogalē paspēju paciemoties Briselē un samīļot Latvijas vēstniecības ēku. Apsargs gan tā šķībi skatījās no iekšpuses, bet man tas netraucēja samīļot to vēlreiz. Un tā jau nebūtu es, ja vēl neiespētu atrauties no elektriskā žoga pa galvu uz autostāvvietas jumta, vērojot šo peizāžu:

Pabijām bārā "Delirium", kurš pozicionē, ka viņiem ir visas pasaules ali. Kopā ap 2000 garšām. Taču bārmenis par Latvijas eksistenci neko vairāk kā jautājošo sejas izteiksmi nerādīja. Taču tikt pie latviešu alus nemaz nebija mans mērķis. Ar Horhi nogaršojām tik ļoti izslavināto "Kwak" alu, ko dzer no īpašām glāzēm. Lai bārs izsargātos no šīs glāzes zagšanas, tradicionāli jāatsāj ķīlā viena kurpe, jo bez apaviem taču prom nebēgsi, taču viss [kā jau parasti] ir modernizējies un komercializējies un ķīla ir 10 eur.

Un atgriežoties pie ballītēm, lai neiztrūkst manā stāstā kāda nozīmīga daļa: 

Kā jau kārtīgā Erasmusnieku barā, teju katru dienu kādam ir jubileja. Viena no tām bija arī manējā (02/10), ko izdevās pavadīt jaukā cilvēku kompānijā pie ezera peldoties, spēlējot frisbiju, sleklainojot, piknikojot un vienkārši lieliski pavadot laiku (man pat izdevās izcept kūku no rīta - ķīnietis no manas mājas pat gaidīja ar savu saldēto vistu uz cepeškrāsni veselu stundu, lai garšiņas nesajauktos). Un vakarā devāmies papriecēt sevi ar vienu no pēdējiem jaukajiem vakariem pilsētas centrā, kanāla malā, lai turpinātu naksnīgu ballīti. 

Nākošā diena '[kā iesākās, kā ne] ar lēmumu svinēt Christiane dzimšanas dienu, kura patiesībā ir nākošajā dienā, taču tā kā īstajā dienā ciemojās viņas vecāki, tad pa studentisko to darījām atkal vecajā labajā kanāla malā. Aiz biežās pieminēšanas, laikam jau vērts iepazīstināt tuvāk: kanāla malu sauc "Graslei". Tā arī bija pēdējā siltā diena divu nedēļu vasaras garumā. Šodien un vakar jau pat paspēja uzlīt.

Patiesībā, sameloju - mans pēc-dzimšanas-dienas-rīts iesākās ar zvaniem, kur kāds(-i) runā flāmu valodā, kas rezultējās ar skaistu, skaistu sūtījumu - puķu grozu [star].

 

un nē, es nebeigšu priecāties^^

Ar kāpšanu manas attiecības kļūst arvien tuvākas un tuvākas. Var just, ka tas kādu laiciņu nav darīts.. pēc šodienas treniņa (kuru beidzu, jo magnēzija bumbiņas saspiešanai vairs nebija nepieciešamā spēka) uz savām plaukstām saskaitīju nieka 18 tulzniņas. Un mana labās kājas "naikīte" pēc šiem priekiem sāk prasīt ēst, respektīvi - vai nu momentlīmes devu, vai arī caurums paliks lielāks, ko noteikti negribu. Taču, lai tie oranžie saturās, es pa viņiem uzkāpšu (šodien tiku 2 aizķeres augstāk). Ha!

Un piedalījos loterijā, lai laimētu lēcienu ar gumiju, kur biju šitik, šitik tuvu (rādu divus kopā saspiestus pirkstus), lai man paveiktos, bet tomēr nekā. Vismaz paspēju uz centrā uzstādītās boulderinga atrakcijas iemēģināt pakāpelēšanu pa slapjām aizķerēm un kritienus uz matrača.

Un ziniet, kas ir foršākais?! Rīt Māriņa ar Edzīti brauc ciemos uz visu nedēļas nogali. Ko tas nozīmē? Man būs palīgi "International Dinner" pasākumā: sagatavosim tradicionālus latviešu ēdamos (vai vismaz kaut ko Latvijā kā normālu parādību sastopamu no šajos veikalos pieejamā) un noprezentēsim Latviju kārtīgi (cik nu ar mūsu šausmīgi nopietno attieksmi tas būs iespējams).

Te laikam raksta beigas, jo man vēl jāpakonspektē rītdienas rīta lekcijai materiāls.

Bučas un dzeriet karstu citronūdeni. Rudens = mānīgs laiks :*

Graffiti autors: Roa. Vairāk viņa darbus skaties šeit.